"Stāsts... Stāsts ko līdz šim biju stāstijis tikai savai ģimenei, radiem un tuvākajiem draugiem. Šis būs stāsts par negodības kalngalu gan valsts līmenī, gan ģimenes lokā, konkrētāk par manu māti Andru Zīverti un AS Swedbank," sociālajā tīklā "Facebook" raksta 24 gadus vecais Tomass. 

 


Stāsts, kuru izstāstot, neviens pat nespēj aptvert, ka kaut kas tāds vispār ir iedomājams.

Viss sākās tālajā 2006. gadā, kad dzīvojām Rīgā, Ropažu ielā 29 (trīs mīnūšu gājienā no Rīgas 45.vidusskolas), kad vienā dienā manai mātei paziņoja, ka būs jāmeklē jauna dzīvesvieta. Kā izrādās, māja, kurā dzīvojām vairākus gadus, nu ir pārdota, un jaunais saimnieks liek visiem izvākties. Protams, kā jau LR likumdošanā paredzēts, jaunajam saimniekam bija jāierāda vai jāpiedāvā vismaz 3 citas alternatīvas tā brīža dzīvesvietai. Atceros kā šodienu, ka diezgan īsā brīdī, mana māte bija jau atteikusies no visām trīs iespējām un par visām varēm centās panākt savu – paņemt milzīgu kredītu bankā (Kādreizējā Hansabanka un tagadēja Swedbanka) un nopirkt savu dzīvokli, jo kā nekā savs ir savs un neviens ārā no mājas tā pat vien izlikt vairs nevarēs.

  1. gada vasarā viss jau bija noticis. Parakstīti papīri, saņemtas atslēgas un brīnišķīgi izremontēts dzīvoklis Āgenskalna pašā sirdī (Bāriņu iela 5) nu bija mūsu. Tā kā man bija 17 gadi, īsti pat neiedziļinājos kādā veidā un kapēc manai mātei banka varēja iedot kredītu 42 670 Eur vērtībā, jo īsti ne darbs, ne amats nebija tik ievērības cienīgs, lai par tik lielām summām vispār varētu iet runa. Un tad nu lūk nāk prātā teiciens ko daudzi izmantoja “treknie gadi.” Bankas kredītus dalīja krustām šķērsām, kam vien bija vēlme viņu iegūt.

Tā nu mēs dzīvojām, es mācijos “Smiltenes tehnikumā”, māte strādāja dzīvnieku patversmē “Dzīvnieku draugs” F.Candera ielā.

“Smiltenes tehnikumā” iepazinos ar viss brīnišķīgāko meiteni, dzīves biedri un mūsu burvīgo meitiņu mammu. Protams, ka bija arī jaiepazist tikpat foršos meitenes vecākus.

Mēs ar savu māti vairākus (rakstu vairākus un ne visus gadus, jo bija diemžēl arī tāds brīdis, kad mani uz apmēram 4 gadiem atstāja dzīvot pie pilnīgi svešiem cilvēkiem, t.i. tā brīža mātes drauga vecākiem, superīgi cilvēki, bet savu māti pēc 4 gadiem īsti pat vairs nepazinu, bet nu tas jau cits stāsts... ) gadus dzīvojām divatā. Savu tēti diemžēl nekad neesmu dzīvē saticis, jo dzīvē gadās protams visādi, bet diezgan skaidri atceros, ka man 13 gadu vecumā māte skaidroja, ka visi vīrieši ir vienādi drā**** un vēl vien sazin kādi tur pīīī... Bet tad kad iepazinos ar savu meiteni, māte uzskatīja, ka meitene ir kā konkurents, kurš pēc iespējas ātrāk jāneitralizē.

Attiecības ar māti bija pasliktinājušās, bet 2009. gada sākumā bija prieka vēsts, mums būs bērniņš... Protams pirmā brīdī bijām stresā un nesaprašanā, kā nu būs un kā tagad dzīvosim, bet pienāca tas brīdis, kad bija japaziņo vecākiem – pirmie uzzināja meitenes vecāki, kuri bija ļoti priecīgi un atbalstoši, kuri nomierināja un palīdzēja saprast, ka tas viss ir normāli. Tad pienāca manas mātes kārta – pirmie viņas vārdi: “Kas jūs jocīgi? Ir jātaisa aborts! Kā jūs pabarosiet un nopirksiet pamperus? U.t.t.”

Neskatoties uz neko 17. septembrī pasaulē ienāca mūsu, nu jau vecākā, meitiņa. Pieminēšu tikai to, ka pateicoties visām negācijām un citām lietām, mana māte meitiņu redzēja tikai vienu reizi 6 mēnešu vecumā.

Tā nu dzīvojām tālāk, attiecības ar māti bija jau tikpat kā izgaisušas, jo viņa man lika vien noprast, ka savus mazbērnus viņa neatbalsta un neatbalstīs, nemaz nerunājot par manu meiteni un meitenes ģimeni, kuru viņa uzskatīja par nelaimi manā dzīvē.

Pienāca 2010. gads un zvans no mātes ar lūgumu aiziet uz banku parakstīt pāris papīrus. Neko daudz nedomājot atbildu, ka “jā okey,” kā nekā cieņa pret māti vēl iekšēji ir, jo mamma paliek mamma.

Atnāku mājās no bankas, nolieku papīrus uz galda un viss baigi forši, līdz draudzene sāk lasīt papīrus un prasa vai vispār apjēdzu, ko esmu parakstijis. Protams saku, ka māte prasīja, lai kaut ko parakstu, bet nekāda lielā sajēga par to tā pat nebija (man 19 gadi).

Tad nu šis bija tas brīdis, kad sākās stāsta galvenais temats.

Izrādās, ka parakstīju kredītbrīvdienas manas mātes iepriekš minētajam kredītam. Bija pienācis brīdis, kad māte vairs nespēja nosegt maksājumus par kredītu.

Beidzot man draudzene un viņas radi atvēra acis un izskaidroja situāciju, kādā es vispār esmu, lika man beidzot saprast, ka uz mammas pirkstu klikšķi nevajag skriet parakstīt papīrus aiz mīlestības un cieņas vien.

Pagāja vēl kāds laiciņš, un jau atkal māte zvana ar lūgumu par papīra parakstīšanu, uz ko, protams, uzreiz pateicu, ka nē. Nu tik lielā apvainošanās, dzīvesbiedres “graušana,” un dusmas uz manīm varēja sākties.

Attiecības ar māti 10 baļļu sistēmā – apaļa nulle.

Sāku iedziļināties bankas līgumā. Izrādās, es esmu ierakstīts kā kredīta galvotājs, kas nozīmē to, ka, ja māte neturpinās par viņu maksāt, visa atbildība ir uz maniem pleciem. Bet pats interesantākais, ka līdz tam es to pat nezināju un, protams, ka “mīļā” māmiņa mani ir ierakstījusi kā gavotāju un vēl visam pa virsu, parakstījusi galvotāja līgumu neko par to nesakot man!

Jūs noteikti prasīsiet kā tas ir iespējams, tad lūdzu citēts līguma punkts:

  • (Aizdevuma līgums; Īpašie noteikumi; 4.4.) Aizņēmējam ir pienākums līdz 31.10.2007. iesniegt Aizdevējam parakstītu un spēkā stājušos 21.10.2007. Galvojuma līgumu Nr. **-******-PK/*.

Uzreiz piebilstot, ka aizdevuma līgums sastādīts 21.09.2007. Tātad man bija vēl tikai 17 gadi un tieši manā 18 gadu dzimšanas dienā stājas spēkā Galvojuma līgums.

Banka pieļāvusi, ka galvojuma līgums tiek iznests ārpus bankas telpām, kas nozīmē parakstīt pat varētu jebkurš cilvēks, kas iet garām uz ielas.

Lai pret to kaut kā cīnītos vācām informāciju, ko darīt lietas labā, precīzāk kā, lai panāku savu nevainību un paraksta viltošanu.

  1. gadā nolēmām, ka jāveic paraksta ekspertīze. Devāmies uz “Valsts ekspertīžu biroju,” savācām visus iespējamos papīrīšus un dokumentus, kur ir mans īstais paraksts. Noformējām visus papīrus, lai veiktu paraksta ekspertīzi galvojuma līgumam, cerībā uz pozitīvu rezultātu. Divas nedēļas vēlāk saņēmām ziņu, ka varam doties pēc ekspertīzes atzinuma, kur rezultāts un paskaidrojums ir sekojošs:
  • [..] Novērtējot konstatētās pazīmes, jāsecina, ka ne sakritības, ne atšķirības nav skaidrojamas viennozīmīgi un to daudzums nevienā no salīdzināšanas epizodēm neveido pazīmju kopumu, kas būtu pietiekams kādam noteiktam (apgalvojuma vai nolieguma) atzinumam, tāpēc noteikt, kas – pats Tomass Zīverts vai kāda cita persona (personas) ir izpildījusi parakstus Tomasa Zīverta vārdā AS”Hansabanka” 21.10.2007. galvojuma līguma Nr**-******-PK/* 1. un 2. lapā sadaļā “Galvinieks,” nebija iespējams. Paraksti satur neliela apjoma vienkāršoti izpildītu grafisko materiālu (rakstīti vienkārši izpildāmām un viegli atdarināmām kustībām, kas nav vienozīmīgi skaidrojamas).

Secinājums šim – pilnīgi bez rezultāta patērēts laiks un nauda, lai gan uz šo liku lielas cerības, kas izgaisa kā nebijušas. Rokas protams nolaidās un bija jādomā, ko vēl var darīt.

Rakstu mātei skarbu vēstuli, lai beidzot nāk pie prāta un sāk kaut ko darīt. Bet viss bez rezultātiem. Lūdzu viņai, lai dzīvokli pāraksta uz manu vārdu un es maksāšu par viņu. Arī tas bez rezultāta. Beigās saprotu, ka runāt ar cilvēku, kas cenšas izvairīties no pilnīgi visa, kas vien tiek piedāvāts, ir bezjēdzīgi. Vienīgais, ko panāku no mātes, ka viņa “Facebook” sarakstē uzraksta un apstiprina, ka līgumu ir parakstījusi manā vietā. Uz brīdi neviltots prieks, līdz uzzinam, ka interneta izdrukas, bez notariāla apstiprinājuma ir kā tukša vieta.

Māte iežmiegusi asti kājstarpē izdomā, ka no tā dzīvokļa jāmūk prom, jo droši, ka kredītpiedzinēji viņu dzīvoklī “ēd” nost, citiem samelojot, ka dzīvoklī esot iebrukusi grīda un nav iespējams tur dzīvot!

Tad nu pats nonāku pie secinājuma, ka jāiet pie advokāta - atkal salieku visus papīrīšus, dokumentus un dodos pie advokāta. Izejam cauri visiem papīriem un manu cerību par kādu pozitīvu rezultātu uzreiz sagrauj. Ir paraksts uz kredītbrīvdienu līguma grozījuma ,kas apstiprina pilnīgi visu, kas ietverts gan pašā galvojuma līgumā, gan pašā grozījumā. Nu jau rokas nolaistas pavisam, jo cerības tikt cauri tam visam neskartam vairs nav iespējams un tas viss tikai tādēļ, ka pastāv tikai tāds jēdziens kā “cilvēciskais faktors” un bērnu mīlestība pret savu mammu.

Tālāk jau neskaitāmas vēstules no bankas un “Paus Konsults” (kredītpiedziņas firma) ar brīdinājumiem par neapmaksātiem ikmēneša maksājumiem.

Vēlāk jau vēstules no tiesu izpildītājiem par tiesām.

Māti neviena iestāde nespēj atrast un es kā godīgs cilvēks cenšos ar viņiem konsultēties un mēģinu rast tam visam kādu risinājumu.

Apciemojot Rīgu izdomāju, ka jānobrauc garām dzīvoklim – Ieeju pagalmā sirds dauzās kā traka, bailes, stress, dusmas, viss vienā, dēļ domas, ka satikšu māti (jau pāris gadus nebija satikta), bet nekā, viņa tiešām tur vairs nedzīvo, jo no dzīvokļa paskastītes gāžas un karājas ārā vēstuļu kalni, uz durvīm salīmēti paziņojumi un brīdinājumi. Diemžēl dzīvokļa atslēgas bija palikušas mājās Valmierā tādēļ pašā dzīvoklī netieku iekšā, lai pārbaudītu grīdas stāvokli.

Pienāk diena, kad jāiet uz tiesu... Pat iedomāties nespēju, ka man kādreiz uz tādu iestādi nāksies iet. Atkal iekšas visas “vārās,” pat nezinu, ko gaidīt, ko darīt – sēžu un gaidu līdz ieradīsies bankas pārstāvis un protams mana māte. Pienāk tiesas sēdes noteiktais laiks un atnāk tiesneša palīdze atver tiesas zāles durvis un aicina iekšā. Piecas minūtes vēlāk ierodas tiesnesis (Sandis Tomsons), bankas pārstāvju nav, mātes nav un es kā viens muļķītis sēžu un brīnos, kas nu tagad būs. Tiesnesis nolasa savu sakāmo un tā kā nav galvenā cilvēka tiesas zālē t.i. mana māte, tiesa tiek pārcelta. Pienāk tiesneša palīdze un pačukst, ka viņa ļoti ieteiktu atrast labu advokātu, jo lieta ir ļoti sarežģīta. Es tik pasmaidu viņai pretī un pakratu galvu, jo tāpat īsti pat neapjēdzu, kas tiko notika.

Tad nu pēc tiesneša palīdzes ieteikuma eju atkal pie advokāta ar cerību, ka nu varbūt ir kaut, kas pie kā piesieties, bet nekā, bankas līgumi ir tik korekti nostrādāti, ka nebūs pat mazākās vietiņas kur piedurt pirkstiņu, lai kaut ko noliegtu vai pierādītu.

Pienāk otrā tiesa un scenārījs tieši tāds pats kā pirmajā reizē, tikai šoreiz tiesnesis nevienu citu negaida un uzsāk tiesas sēdi. Daudz un dažādi jautājumi no viņa puses, cenšos dot pretī savus papīrus un ievāktās informācijas. Man rokas trīc un tiesnesis, mani uzklausīdams, klusībā lemj, ko darīt ar šo lietu, rezultāts, protams, ka pret manu māti un tai skaitā mani. Jau brīdī, kad tiesnesis bija nolasījis pirmos teikumus man bija skaidrs rezultāts un manas domas aizpeldēja pilnīgi citā pasaulē, pat nespējot koncentrēties uz visu viņa spriedumu. Un tad sev jautāju, kapēc? Kapēc man kaut, kas tāds uzlikts? Te neiet runa par kaimiņiem, draugiem, brāļiem vai māsām... Miesīga māte savu dēlu iegrūž dziļā bedrē. Man bija 24 un mana dzīve tiek sagrauta jau pašā dzīves sākumā!

Saprotot to, ka dzīvoklis drīz vairs ne manai mātei, ne man nepiederēs, rīkojos, un ar atslēgām dodos uz dzīvokli, lai savāktu mantas, bērnības bildes un, galvenais, paskatītos uz iebrukušo grīdu. Ieeju iekšā un saprotu, ka mātes teiktais ir pilnīgi meli – grīda pilnīgi normāla, mēbeles stāv un tikai pati savas privātās lietas savākusi. Šis bija brīdis, kad sapratu, ka nevaru savu māti nosaukt par māti, bet gan par ienaidnieku, kuru nekad nevēlos vairs redzēt. Vieni vienīgi meli un slēpšanās no likuma viņu manās acīs padarīja par lielu gļēvuli.

Visas iestādes ar neierobežotām iespējām nevarot atrast māti, bet pateicoties internetam diezgan ātri ir atrodama daudz informācija, ka māte dzīvo Ikšķilē un strādā zoo veikalā Ikšķiles “Maxima” veikalā. Paši aizbraucām pāriecināties, vai tā tas ir, un tik tiešām tā bija.

Internetā var arī atrast par viņas īpašumā piederošo “Cattleya Dowiana” kinga čārlza kavalieru suņu audzētavu, kura jau vairākus gadus darbojas un cenas šiem kucēniem ir ap 1000 eur par vienu kucēnu. Protams ne centa kredīta dzēšanai netika atlikts. Suņinieku aprindās diezgan pazīstama ir mana māte, jo agrāk audzēja arī Latvijas dzinējsuņa kucēnus. Un šobrīd aktīvi piedalās suņu izstādēs, kur dalības maksas ir pietiekami lielas.

Salīdzinoši nesen tika izsolīts dzīvoklis par niecīgu summu 13 500 eur attiecībā pret kredītu, kas ir vairāk kā 40 tūkstoši.

Neskaitāmas vēstules vēl ir nākušas par izsolēm, spriedumiem, zemesgrāmatas pārrakstiem u.t.t.

Un 08.09.2017. manā bankas kontā parādījies “ļoti” skaists konta atlikums: - 41143,35 EUR, par ko gribas pateikt super lielo paldies savai miesīgajai mātei!

Šobrīd cenšos saprast kāds ceļš tālāk ejams – maksāt nespēja... Eiropas civiltiesa... vienkārša mukšana, tā pat, kā to var atļauties māte? Jo, no šī brīža, cik saprotu, viņas saistības pa lielam ir beigušās, jo viss juridikais spēks šobrīd ir pārgājis manā kontā.

Kontakts ar māti nav jau 7 gadus.

Kādam zinošam gribētu pie reizes uzjautāt par iepriekš minēto tiesnesi Sandi Tomsonu, vai juridiski ir pieļaujams, ka viņš bija tiesnesis, pēc tam tiesu izpildītājs un šobrīd viss parāds ir jāsuta viņam?!

Ja Tu izlasīji šo rakstu, liels, liels paldies Tev. Tu esi uzzinājis lielu manu dzīves stāstu, ko, kā jau teicu, stāstīju tikai tuvākajiem. Liels lūgums ir ar šo rakstu dalīties, cik vien daudz tas ir iespējams – gribu, lai šo rakstu izlasa tante tālā lauku nostūrī, kur nav pat interneta. Es vēlos, lai šis raksts apceļo pilnīgi visu Latviju un iegriežas arī pie Andras Zīvertes (pats nevaru aizsūtīt, jo viņa mani ir nobloķējusi sociālajās interneta vietnēs un precīzu dzīvesvietas adresi arī nezinu). Gribu, lai raksts nonāk suņinieku aprindās, lai par viņu uzzinātu gan esošie kavalieru saimnieki, gan nākotnes īpašnieki.

Noteikti kādā brīdī būs neliels turpinājums, kad nonākšu līdz saprašanai, ko darīt tālāk!

Bet tagad, liels paldies par uzmanību un spied like un share!